Alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju atpazīšana, vadīšana, ārstēšana un aprūpe

klīniskais algoritms | Pēdējās izmaiņas: 18.01.2024

1.Saīsinājumi

Termins	Skaidrojums
AA	anonīmie alkoholiķi
NMPD	neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests
PVO	Pasaules Veselības organizācija
SSK-10	Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā slimību klasifikācija, 10.redakcija

I. Algoritma shēma

flowchart
1[II Vispārīgā daļa] 
2[1.Alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju diagnostika] 
3[2.Diferenciālā diagnostika]
4[3.Alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju ārstēšana]
5[4.Ārstēšana pēc alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju kupēšanas]
6[5.Ambulatora uzturošā medikamentozā terapija]
7[6.Minesotas programma]
8[7.Socialā rehabilitācija]
9[9.Padoms ģimenes locekļiem un atbalsta personām]
10[8.Pašpalīdzības grupas]
1-->2
2-->3
3-->4
4-->5
5-->6
5-->7
5-->8
5-->9
6-->10
7-->10
6<-->7
7-->8
8-->9
click 1 "#ii-vispareja-dala"
click 2 "#1alkohola-abstinences-stavokla-ar-deliriju-diagnostika"
click 3 "#2diferenciala-diagnostika"
click 4 "#3alkohola-abstinences-stavokla-ar-deliriju-arstesana"
click 5 "#4arstesana-pec-alkohola-abstinences-stavokla-ar-deliriju-kupesanas"
click 6 "#5-ambulatora-uzturosa-medikamentoza-terapija"
click 7 "#6minesotas-programma"
click 8 "#7sociala-rehabilitacija"
click 9 "#9-padoms-gimenes-locekliem-un-atbalsta-personam"
click 10 "#8-paspalidzibas-grupas"

II. Vispārējā daļa

Autore narkoloģe Astrīda Stirna Darba grupa psihiatra Elmāra Tērauda un narkoloģes Astrīdas Stirnas vadībā: anesteziologs, reanimatologs Mihails Ārons; ģimenes ārste Līga Kozlovska; narkoloģe Inga Landsmane; narkoloģe Sarmīte Skaida; neirologs Ainārs Stepens; ģimenes ārsts Edgars Tirāns; radiologs prof. Ardis Platkājis; psihiatrs prof.Elmārs Rancāns

Ievads

Alkohola abstinences sindroma komplikācijas, var izpausties kā halucinācijas – psihotiski traucējumi, kas parādās alkohola lietošanas laikā vai divu nedēļu laikā pēc tās, taču tie nav izskaidrojami vienīgi ar pēkšņu reibuma stāvokli un nav arī abstinences simptomi. Psihotiski simptomi var būt šizofrēnijas tipa, kā uztveres maldi, halucinācijas, depresija vai mānija, vai to dažādi apvienojumi.

Algoritma mērķi

1. Uzlabot alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju diagnostiku un savlaicīgu ārstēšanas uzsākšanu.
2. Racionāli izmantot diagnostiskas iespējas, mērķtiecīgi izmantot speciālistu konsultācijas.
3. Parādīt alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju terapijas pamatprincipus.
4. Mazināt nelietderīgu veselības aprūpes resursu izmantošanu, optimizēt pacienta izmeklēšanas un ārstēšanas plānu.
5. Sniegt informāciju par alkohola atkarības turpmāko ārstēšanas taktiku un pamatprincipus pēc akūto stāvokļu kupēšanas.

Algoritms attiecināms uz visu vecumu un visu vecumu un abu dzimumu pilngadīgiem pacientiem, kuri nonāk veselības aprūpes speciālistu uzmanības lokā aralkohola abstinences stāvokļa ar delīriju, atbilstoši Starptautisko slimību klasifikācijas10.redakcijai (SSK-10) ar diagnozes kodu:
F10.4 -alkohola abstinences stāvoklis ar delīriju.

Mērķa grupas

Narkologi, psihiatri, neatliekamās medicīnas ārsti, ārsta palīgi, uzņemšanas nodaļu ārsti, ģimenes ārsti, ka arī citu specialitāšu ārsti un rezidenti, kuru darbs ir tieši saistīts ar neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu, alkohola atkarības pacientu ārstēšanu.
Pacients, viņa tuvinieki vai atbalsta personas.
Kā mācību vai informatīvu materiālu šo algoritmu var izmantot studenti, rezidenti, ārsti, kuru darbs saistīts ar dažādu akūto stāvokļu diagnosticēšanu un ārstēšanu.

Pamatprioritātes ieviešot algoritmu

Pamatā algoritma prioritāte ir organizēt pacienta ar alkohola delīriju mērķtiecīgu virzību veselības aprūpes sistēmā, nodrošinot efektīvu sadarbību ar dažādu specialitāšu ārstiem, veicot akūtu stāvokļu kupēšanu un organizējot turpmāko ārstēšanu un aprūpi.

III. Rekomendācijas

1.Alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju diagnostika

Algoritms attiecināms uz visu vecumu pilngadīgām personām un abu dzimumu pacientiem, kuri nonāk veselības aprūpes speciālistu uzmanības lokā sakarā ar alkohola atkarību vai tās riskiem, atbilstoši Starptautisko slimību klasifikācijas10.redakcijai (SSK-10) ar diagnozes kodiem:
F10.Psihiski un uzvedības traucējumi alkohola lietošanas dēļ.

(Diagnostika tiek veikta gan primārās veselības aprūpes līmenī- ģimenes ārsts, gan sekundārās veselības aprūpes līmenī- narkologs, psihiatrs, neirologs, neatliekamās medicīnas ārsts, infektologs, kardiologs, traumatologs u.c. specialitāšu ārsti, gan pirmsslimnīcas NMP līmenī – neatliekamās medicīnas ārsts un ārsta palīgs)

Ģimenes ārstam vai citiem speciālistiem, pie kuriem ierodas pacients, nepieciešams atpazīt psihisko un uzvedības traucējumu simptomus: satraukums, nemiers, traucējumi vairāk naktī, miega traucējumi vai bezmiegs, ilūzijas un redzes halucinācijas, nemiers, kas sācies pēc ilgstošas alkohola lietošanas. Jāņem vērā dzīves anamnēze (iedzimtība, pārslimotās somatiskās slimības un to gaita, psihiskās slimības sākums un attīstība, iepriekšējā ārstēšanās, to rezultāti), objektīvā anamnēze (ziņas no piederīgajiem, darbabiedriem /raksturojums/, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekiem, policijas u.c.). Ziņas par pēdējo alkohola un citu apreibinošu vielu lietošanas faktu, arī medikamentu lietošanu.

Konstatējot minētos simptomus un anamnēzes datus, ģimenes ārsts vai citi speciālisti, pie kuriem vērsies pacients nosūta pacientu neatliekami uz stacionāru (izsauc NMPD brigādi). Pacients, viņa tuvinieki vai atbalsta personas vēršas pie NMPD pēc palīdzības. Neadekvātas uzvedības dēļ pacienta tuvinieki vai atbalsta personas, arī NMPD vēršas pie policijas pēc palīdzības, lai nogādātu stacionārā.
Abstinences stāvoklis ar delīriju (F.10.4), ir visnopietnākais alkohola lietošanas pārtraukšanas veids. Parasti tas attīstās 2–5 dienas pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas vai pēc ievērojama alkohola daudzuma samazināšanas. Tas parasti ilgst vēl 2–3 dienas, lai gan smagos gadījumos tās var saglabāties vairākas nedēļas.
Abstinences stāvoklis ar delīriju ir medicīniski neatliekams stāvoklis, kam nepieciešama stacionāra ārstēšana.
Alkohola delīrijs (akūts aptumšotas apziņas stāvoklis) sākas pēc ilgstošas dzeršanas pašā alkohola lietošanas laikā vai - biežāk - ar dažu dienu starplaiku. Par delīrija tuvošanos liecina satraukums, nemiers, spilgti un dinamiski sapņi. Delīrijs sākas ar nemierīgu miegu, vēlāk iestājas pilnīgs bezmiegs. Rodas ilūzijas un redzes halucinācijas. Garastāvoklis atbilst redzētā saturam - bieži ir bailes, nemiers, tomēr nereti rodas nepamatota un pārsteidzoša bezrūpība, pat jautrība. Delīrija laikā visbiežāk rādās dzīvnieki (peles, kaķi, suņi, čūskas), reāli vai izkropļoti cilvēki, fantastiski briesmoņi, dinamiskas ainas (parasti tās saistītas ar dzeršanas tēmu). Delīrijam nereti pievienojas arī dzirdes halucinācijas un murgi. Slimniekam drīz vien slimības apziņa izzūd, un viņa rīcība var kļūt bīstama pašam vai citiem. Ja delīrijs atkārtojas, ar katru nākamo reizi patoloģijas stāvoklis kļūst smagāks un turpinās ilgāk.

1. Klīniskās pazīmes:
   1)neskaidras apziņas stāvoklis, apjukums un dezorientācija laikā un telpā; 2)spēcīgs uzbudinājums vai nemiers, pacientus bieži nepieciešams ierobežot;
   3)izteikta trīce, svīšana;
   4)disbalance (piemēram, asins spiediena vai pulsa svārstības, šķidruma un elektrolītu līdzsvara traucējumi, hipertermija);
   5)paranojālas idejas;
   6)pastiprināta reakcija uz ārējiem kairinātājiem;
   7)ilūzijas, halucinācijas, parasti vizuālas (ļoti krāsaina, dzīvnieku formas)

2. Psihiskā stāvokļa izvērtējums
   1)apziņas stāvoklis (orientēšanās vietā, laikā, apkārtējā vidē, savā personībā);
   2)izturēšanās (noslēgts, uzbudināts, eiforisks, kavēts u.c.);
   3)runas spējas (sakarīgs stāstījums, artikulācijas traucējumi, nesakarīga runa);
   4)kontakts, uztvere, uzmanība, atmiņa, domāšana, intelekts, emocijas.

3. Somatiskā stāvokļa izvērtējums
   1)paciena ārējā izskata apskate (gaita, mīmika u.c.);
   2)ādas un gļotādas apskate (krāsa, tūska, brūces, rētas, sklēru hiperēmija, mēle, salivācija, smaku esamība no mutes, pastiprināta svīšana u.c.);
   3)somatoveģetatīvās asinsvadu reakcijas (ādas un gļotādu stāvoklis, sklēru hiperēmija, mēle, salivācija, pastiprināta svīšana);
   4)elpošana, pulss, arteriālais asinsspiediens;

4. Neiroloģiskā stāvokļa izvērtējums
   1)acu zīlītes (forma, lielums, zīlīšu reakcija uz gaismu, nistagms);
   2)kustību sfēra, gaita, koordinācija;
   3)roku pirkstu, plakstu, mēles tremors;

5. Alkohola koncentrācija izelpotajā gaisā.

6. Diferenciāldiagnostikas nolūkos, asins un urīna izmeklējumi un psihoaktīvo vielu klātbūtni.

2.Diferencialā diagnostika

(Ģimenes ārsti, neatliekamās medicīnas ārsti un ārsta palīgi, uzņemšanas nodaļu ārsti, narkologi, psihiatri, ka arī citu specialitāšu ārsti)

Pārbaudiet citus faktorus, kas veicina delīrija rašanos, jo īpaši:

• galvas trauma
• Wernicke encefalopātija
• aknu encefalopātija
• hipoksija
• sepse
• vielmaiņas traucējumi
• intoksikācija vai citu zāļu lietošana.

Alkohola delīrijs ir jāatdiferencē arī no tāda psihozes cēloņa kā šizofrēnija. Pacientiem ar alkohola izraisītu psihozi parasti ir ievērojami zemāks izglītības līmenis, psihozes sākās vēlākā vecumā ar intensīvākiem depresijas un trauksmes simptomiem un mazāk negatīviem simptomiem. Pacientiem ar alkohola izraisītu psihozi parasti ir labāka izpratne un spriešanas spējas.

3.Alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju ārstēšana

(Pirmsslimnīcas etapa NM ārsti un ārsta palīgi, slimnīcu Uzņemšanas nodaļu ārsti, narkologi, psihiatri, kā arī citu specialitāšu ārsti)

Uzraudzība un novērtēšana
Uzraudzība nepieciešama, lai nodrošinātu drošību un novērstu kaitējumu pašam pacientam un apkārtējiem. Bieži jākontrolē vitālos rādītājus (pulsu, asinsspiedienu,elpošanu, temperatūru).
Nepieciešamības gadījumos-fiksācija (saskaņā ar likumdošanu).
Infekciju vai citu medicīnisko komplikāciju uzraudzība. Iespējamās komplikācijas-depresija, pašnāvības riski, psihosociālie traucējumi.
Sakarā ar organisma dehidratāciju, intravenozi jāievada fizioloģisko šķīdumu un jāuzlabo organisma elektrolītu līdzsvaru. Īpaši bieži ir hipomagnezēmija. Magnijs palīdz samazināt neiromuskulāro aktivitāti un uzbudinājumu.
Nepieciešama šķidruma ievadīšanas un izvadīšanas uzraudzība.
Elektrolītu šķīdumu ievadīšana i/v:

• Volemijas korekcija;
• Skābju-sārmu līdzsvara korekcija;
• Elektrolītu korekcija.
  Tiamīns 500 mg dienā (Vernikes encefalopātijas profilaksei).
  Intensīva terapija jānodrošina 24-48 stundu laikā.

Psihomotora uzbudinājuma ārstēšana:

• Adekvāta benzodiazepīnu terapija (Diazepāms 5-10 mg i/v, atkārto ik pēc 5-10 min, Papildus terapija simptomu mazināšanai:
• līdz panākta sedācija, līdz 500 mg d/n, Lorazepam 2-4 mg i/v ik pēc 15-20 min.
• Simpatolītiķi (klonidīns, b- blokatori)
• Antipsihotiķi(haloperidols) tikai izteikta uzbudinājuma un halucināciju gadījumā !!! Haloperidolu lieto 2,5 - 10 mg perorāli vai intramuskulāri, atkārtoti pēc vajadzības.Maksimālā deva ir 60 mg.
• Jaunākie antipsihotiskie līdzekļi (piemēram, risperidons, olanzapīns, kvetiapīns) ir drošāki:
  1)olanzapīns no 5 līdz 10 mg perorāli, zem mēles vai intramuskulāri, ko atkārto pēc vajadzības
  2)risperidons no 1 līdz 5 mg perorāli vai intramuskulāri, divas reizes dienā, vajadzības gadījumā atkārtojot.
• Barbiturāti- Fenobarbitāls 100-200mg,diennaktī 500mg

4.Ārstēšana pēc alkohola abstinences stāvokļa ar delīriju kupēšanas

Sekundārās aprūpes līmenis. Narkologu kompetencē, psihiatri tiek iesaistīti ārstēšanā, ja ir arī psihiatriska diagnoze.

Pacientu turpina ārstēt ambulatori, pielietojot uzturošo medikamentozo terapiju vai nosūtot uz Minesotas programmu stacionarā. Pēc pilnas narkoloģiskās ārstēšanas kursa pabeigšanas (ambulatori vai stacionāri) pacients var tikt nosūtīts uz sociālo rehabilitāciju

5. Ambulatora uzturošā medikamentozā terapija

1) Sensibilizējoši medikamenti. Sensibilizāciju izsaucošus medikamentus izmanto alkohola atkarības pacientu ārstēšanā kā balsta terapiju vienlaikus ar citiem ārstēšanas veidiem. Disulfirāma (teturams, esperals, antikols) lietošana balstās arī uz vienlaicīgi ar medikamentu lietotā alkohola kopējo, nepatīkamo iedarbību. Medikaments paaugstina alkohola vielmaiņas produkta acetaldehīda daudzumu organismā, kas savukārt izraisa tādu subjektīvu simptomu pieaugumu, kā slikta dūša, piesarkšana, reibonis, tahikardija, galvassāpes. Ieteicamā deva 500 mg dienā, apmēram 2 nedēļas, pēc tam devu samazina uz 250 mg dienā. Parasti terapija ilgst no 6-12 mēnešiem.

2) Prettieksmes medikamenti.[18]
2.1. Naltreksons. Tā kā disulfirāms nemazina tieksmi, tiek pielietots opioīdu receptoru antagonists Naltreksons, kurš stereospecifiski sacenšas par opioīdu receptoriem ar endogēnajiem un eksogēnajiem opiātiem.Tas samazina ar alkohola lietošanu saistītās patīkamās izjūtas. Naltrexonu izmanto gan alkohola, gan opioīdu atkarības ārstēšanā. Dienas deva ir 50 mg. Terapijas ilgums 3-6-12 mēneši. Naltreksons pieejams arī implanta formā, kas nodrošina opioīdu receptoru blokādi uz 2-3 mēnešiem.
Naltreksons ir viena no visplašāk pētītajām zālēm alkohola atkarības ārstēšanai.
Metaanalīzes ir atzinušas, ka abstinences un recidīva samazināšanas efektivitāte ir efektīvāka par placebo. Individuāla reakcija uz naltreksonu atšķiras. Ir pierādījumi, ja ģimenes anamnēzē ir alkohola atkarība un augsts tieksmes līmenis, iespējams būs labāka naltreksona reakcija.
Ir vairāki pētījumi, kas pierāda, ka naltreksons vislabāk darbojas, ja to lieto kombinācijā ar recidīva novēršanas pieeju, piemēram, CBT (kognitīvi biheiviorālo terapiju).
Dažiem pacientiem lietojot 50 mg naltreksona, var būt vieglas un pārejošas blakusparādības, tostarp ar CNS saistīti simptomi (galvassāpes, nogurums, disforija) un kuņģa-zarnu trakta traucējumi (slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā). Tiek ziņots, ka līdzīgas blakusparādības novērotas ar ilgstošas darbības injicējamu naltreksonu, turklāt apmēram 10% no pacientiem tika konstatētas sāpes injekcijas vietā.
Lai gan ir ziņots par nozīmīgu hepatotoksicitāti, lietojot naltreksonu, šo blakusparādību novēro reti, lietojot parastās devās. Turklāt ar naltreksonu ārstētiem pacientiem aknu darbība var uzlaboties sakarā ar alkohola patēriņa samazināšanos.
Hepatotoksicitāti var izraisīt mijiedarbība starp nesteroīdiem pretiekaisuma līdzekļiem un naltreksonu lielās devās, tāpēc ārstiem jābūt piesardzīgiem un jābrīdina pacientus. Tā kā naltreksons ir opioīdu antagonists, tas nav piemērots pacientiem, kuriem nepieciešama opioīdu pretsāpju līdzekļi. Pacientam, kurus ārstē ar naltreksonu, ir jāizskaidro šis jautājums un jānodrošina veselības aprūpe šajā situācijā. Pacientiem ar opioīdu atkarību, jāievēro, ka nav lietoti opioīdi pēdējo 7 dienu laikā (vai, piemēram, jāievada naloksona deva). Pārdozēšanas risks, ja opioīdi ir lietoti pēdējās 24 stundas pirms naltreksona lietošanas.
Naltrexons pieejams arī implanta formā ar ilgstošu darbību, kas nodrošina opioīdu receptoru blokādi uz 2-3 mēnešiem.

2.2.Akamprosāts ir alkohola tieksmi mazinošs medikaments. Akamprosāts ir tabletēs pa 333 mg. Ārstēšanu sāk pa 2 tabletēm 3 reizes dienā iekšķīgi, 12 mēnešus. Diennakts deva ir līdz 2000 mg. Īsākais lietošanas periods 3 mēneši.
Ja persona sver mazāk par 60 kg, nozīmē pa 2 tabletes 2 reizes dienā 12 mēnešus.
Lai gan akamprosāta neirofarmakoloģiskā iedarbība nav pilnībā izpētīta, bet ir zināms, ka tas ir taurīna aminoskābju atvasinājums, kas iedarbojas uz smadzeņu glutamāta receptoriem un stabilizē glutamaterģisko funkciju. Pētījumos turpina novērtēt acamprosāta iedarbīgumu atsevišķi un kombinācijā ar naltreksonu, ar un bez speciālista sniegtas uzvedības intervences. Ir pētīta arī akamprosāta lietošana kombinācijā ar disulfirāmu, kas parādījis acīmredzamu ārstēšanas efektivitātes uzlabošanos.
Sastopamās blakusparādības ir caureja, meteorisms, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, depresija, trauksme, nieze. Tā kā akamprosāts izdalās ar nierēm un metabolizējas aknās, jāievēro piesardzība pacientiem ar nieru darbības traucējumiem. Akamprosāta mijiedarbība ar alkoholu ir minimāla, tā parasti būs droša aktīvajiem vai recidivējošajiem alkohola lietotājiem.

3) Garastāvokļa korekcija

3.1. Antidepresanti (ja ir indikācijas). Alkohola pārmērīgiem lietotājiem un atkarīgām personām konstatē pazeminātu serotonīna līmeni asinīs, tāpēc ārstēšanā kā bioloģisku paņēmienu izmanto selektīvos serotonīna atpakaļ saistes inhibitorus (SSAI), kas balstās uz serotonīna atpakaļ uzsūkšanās kavēšanu (fluoksetīns, sertralīns, fluvoksamīns, paroksetīns, escitaloprams, citaloprams- devas nosaka individuāli).

3.2. Pretepilepsijas līdzekļi. Karbamazepīns tiek izmantots gan kā pretepilepsijas līdzeklis, jo samazina nervu uzbudināmību, trīci un palielina krampju slieksni, gan to nozīmē, lai ārstētu garastāvokļa traucējumus, kā garastāvokļa stabilizatoru, jo daļai alkohola atkarības pacientu ir bipolāri garastāvokļa traucējumi ar impulsīvumu un agresivitāti. Pētījumi pierāda, ka Karbamazepīna lietošana 200 mg/diennaktī mazina kopējo patērētā alkohola daudzumu impulsīviem pacientiem.

3.3. Neiroleptiskie līdzekļi. Psihogēnu traucējumu ārstēšanai, īpaši pacientiem ar reaktīviem stāvokļiem, ordinē neiroleptiskos līdzekļus- fluanksolu, hlorprotiksēnu.

4)Atjaunojošā terapija, kas vērsta uz organisma normālu funkciju atjaunošanu un psihopatoloģiskās simptomātikas samazināšanu vai novēršanu. Nootropie līdzekļi. Pie ieilgušiem astēniskiem stāvokļiem, kurus pavada izsīkums, atmiņas pasliktināšanās, nozīmē nootropos līdzekļus (piracetāms), 1-2 mēnešu kursam.

5)Cita simptomātiska terapija. Lai mazinātu simpātiskās nervu sistēmas hiperaktivācijas simptomus, izmanto beta blokatorus (anaprilīns).

6.Minesotas programma

(Veselības ministrijas finansēta ārstēšana diennakts narkoloģiskā profila stacionārā)

Psihoterapijas programma pēc Minesotas modeļa, kuras laikā tiek mazināts atkarības slimību noliegums, veicināta reintegrācija sabiedrībā.
Minesotas programmas stacionāra nodaļās uzņem alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarīgus vīriešus un sievietes, vecākus par 18 gadiem, kuri vismaz 5 dienas ir skaidrā vai saņēmuši detoksikācijas kursu pēc ilgstošas alkohola vai narkotiku lietošanas. Ārstēšanās kurss stacionārā ilgst 28 dienas. Galvenais programmas mērķis ir uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti, mudinot viņu uz pašattīstību, izaugsmi un sevis pilnveidošanu.

7.Sociālā rehabilitācija

Sociālās rehabilitācijas programma līdz vienam gadam (Labklājības ministrijas finansēta).

Tikai pēc pilna narkoloģiskās ārstēšanas kursa pacients var tikt nosūtīts uz sociālo rehabilitāciju.
Rehabilitācijas centri vai terapeitiskās kopienas ir audzinošu, psiholoģisku, izglītojošu, sociālu, tiesisku un darba terapijas pasākumu komplekss, kas vērsts uz pacienta reintegrāciju sabiedrībā, veidojot viņam motivāciju nelietot atkarību izraisošas vielas.

8. Pašpalīdzības grupas

Ir vairākas pašpalīdzības programmas cilvēkiem, kuri ir nonākuši dažādās atkarībās un vēlas no tām atbrīvoties. Tas veidotas pēc 12 soļu programmas principiem un ievēro anonimitātes principu-Anonīmie Alkoholiķi (AA), Al-Anon (palīdzība alkoholiķu tuviniekiem un draugiem).
Cilvēkiem jābūt motivētiem apmeklēt sanāksmes un kļūt par programmas daļu. Šīs programmas ir balstītas uz pārliecību, ka pilnīga atturēšanās ir vienīgais veids, kā atveseļoties. 12 soļu pašpalīdzības grupas ir brīvprātīgas un allaž atvērtas jauniem biedriem. Grupās nav ne iestāšanās, ne dalības maksas, grupa tiek uzturēta pateicoties dalībnieku brīvprātīgiem ziedojumiem.

9. Padoms ģimenes locekļiem un atbalsta personām

Ģimenes ārsts, narkologs var iesaistīt ģimenes locekļus vai atbalsta personas, lai sniegtu palīdzību personai, kas pārmērīgi lieto alkoholu:

1. Būt ieinteresētam palīdzēt.Var lūgt pacienta draugam vai ģimenes loceklim aprakstīt alkohola lietošanu problēmu, kā viņi tie mēģina palīdzēt un kā tas ietekmē pacienta uzvedību. Svarīgi ir noteikt problēmas smaguma pakāpi un atšķirt kaitējoši pārmērīgu alkoholu lietošanu un alkohola atkarības sindromu. Šāda informācija ir uzskatāma par konfidenciālu, un iespējamiem jautājumiem un komentāriem nedrīkst būt vērtējošs raksturs.
2. Sniegt informāciju. Informācija ir atbalsta veids. Ņemot vērā problēmas smagumu, vēlams sniegt informāciju par zema riska alkohola lietošanu, kā arī informāciju par dažādiem specializētas ārstēšanas veidiem, iespēju apmeklēt atbalsta grupas, tajā skaitā līdzatkarīgo grupas.
3. Pamudināt sniegt atbalstu personai, kas pārmērīgi lieto alkoholu un piedalīties problēmu risināšanā. Ģimene un draugi visbiežāk ietekmē šo personu lēmumu mainīt savus dzeršanas paradumus. Viņiem visbiežāk jāiedrošina individuāli vai grupā runāt ar cilvēku, kam ir alkohola lietošanas problēmas, izrādot rūpes, ierosinot konstruktīvu darbību un sniedzot emocionālu atbalstu.

Ieteikumi alkohola atkarības pacientu ģimenes locekļiem:

• necīnieties ar alkohola atkarību, kamēr jūs cīnīsieties, tikmēr atkarīgā persona turpinās lietot;
• nemoralizējiet, nelasiet lekcijas, nevainojiet viņu;
• neizlejiet iegādāto alkoholu, bet arī paši nepērciet, lai atvieglotu paģiras;
• neslēpiet dzeršanas sekas: pēc uzdzīves netīriet viņa istabu, nemelojiet viņa priekšniecībai, neaizņematies naudu, lai samaksātu viņa parādus;
• nedariet darbus viņa vietā: nepērciet viņam pārtiku, apģērbu, nemazgājiet viņa veļu, nemeklējiet viņu uzdzīves vietās;
• nepaļaujaties, un neticiet viņa solījumiem, tā tikai attālinot problēmu risinājumu;
• nepieļaujiet ka viņš jums melo, un nenoticiet viņa meliem, jo tas mudina izvairīties no atbildības;
• esiet labvēlīgi noskaņoti pret atkarīgo personu, meklējiet profesionālu narkologa, psihologa palīdzību.
  Apmeklējiet Al-anon grupas sanāksmes, kas paredzētas atkarīgo tuviniekiem un draugiem.

Atsauces

1. The ICD-10 Classificaton of Mental and Behavioural Disorders
   http://www.who.int/classifications/icd/en/bluebook.pdf?ua=1

2. Slimības kontroles un profilakses centrs, datu bāzes.SSK-10,1.sējums, 5.izdevums, 2016. http://www.spkc.gov.lv/ssk10/

3. Slimības kontroles un profilakses centrs, „Atkarību izraisošo vielu lietošana iedzīvotāju vidū”, Analītisks pārskats, 2016. https://www.spkc.gov.lv/upload/Petijumi%20un%20zinojumi/Atkaribu%20slimibu%20petijumi/Diana/atkaribu_izraisosu_vielu_lietosana.pdf

4. Slimību profilakses un kontroles centrs „Ieteikumi bērnu un pusaudžu atkarību izraisošo vielu lietošanas un procesu atkarības pazīmju agrīnai atpazīšanai, profilaksei un palīdzības iespējām”, Informatīvs materiāls, 2018. https://www.spkc.gov.lv/upload/Bukleti/informativais_bukletswww_m.pdf

5. Tomas F.Beibors, Džons K.Higins-Bidls. Īsa iejaukšanās. Riskantā un kaitīgā alkohola lietošana. Primārās aprūpes darbinieku rokasgrāmata. PVO, 2004. Brief Intervention for Hazardous and Harmful Drinking, A Manual for Use in Primary Care, WHO, 2001.
   http://whqlibdoc.who.int/hq/2001/who_msd_msb_01.6b.pdf

6. Tomas F.Beibors, Džons Džons K.Higins-Bidls, Džons B.Sonders, Maristela Dž.Monteiro. Audits. Alkohola lietošanas traucējumu identifikācijas tests. Pamatprincipi lietošanai primārajā aprūpē. Otrais izdevums, PVO, 2004.
   AUDIT: The Alcohol Use Disorders Identification Test
   Guidelines for Use in Primary Care (second edition), WHO, 2001.
   https://www.who.int/substance_abuse/publications/audit/en/

7. „Ieteikumi ģimenes ārstiem alkohola atkarības profilaksē” Slimību profilakses un kontroles centrs, 2015 https://www.spkc.gov.lv/upload/Bukleti/buklets_ieteikumi_gim_arsti_alko_atkaribas_arstesana.pdf

8. National Institute for Health and Care Excellence (NICE). Public Health Guidance (PH24) Alcohol-use disorders - preventing harmful drinking. 2010
   https://www.nice.org.uk/guidance/cg100

9. National Institute for Health and Care Excellence (NICE). Clinical Guidelines (CG115) Alcohol dependence and harmful alcohol use. 2011
   https://www.nice.org.uk/guidance/cg115/chapter/1-Guidance

10. „Guideline on the development of medicinal products for the treatment of alcohol dependence”, European Medicines Agency, 2010
    https://www.ema.europa.eu/documents/scientific-guideline/guideline-developmentmedicinal-products-treatment-alcohol-dependence_en.pdf

11. Praktizējoša ārsta rokasgrāmata „Veselības ABC“ 2012-2013 sērija A4/2013 LV Narkoloģisko slimnieku ārstēšanas vadlīnijas
    https://white-medicine.com/files/books/NARKO_block_preview_1.pdf

12. Stirna A., Landsmane I., Skaida S., Stankeviča I. (2008) Narkoloģija Astrīdas Stirnas redakcijā, Rīga, SIA „Medicīnas apgāds”.

13. Practice Guideline on Treatment of Alcohol Use Disorder,2018
    https://www.psychiatry.org/psychiatrists/practice/clinical-practice-guidelines

14. Drug and Alcohol Withdrawal Clinical Practice Guidelines, Review date 18 April 2018, NSW Department of Health, Sydney, Australia
    https://www1.health.nsw.gov.au/pds/ActivePDSDocuments/GL2008_011.pdf

15. https://pathways.nice.org.uk/pathways/alcohol-usedisorders#path=view%3A/pathways/alcohol-use-disorders/acute-alcoholwithdrawal.xml&content=view-node%3Anodes-information-and-support

16. Alcohol Related Psychosis, Holly A. Stankewicz; Philip Salen. 2018
    https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK459134/

17. Guidelines for the Treatment of Alcohol Problems,Commonwealth of Australia 2009 https://www.drugsandalcohol.ie/.../1/Gudelines_for_treatment_of_alcohol_problems.pdf

Pielikums Nr.1 „Alkohola abstinences smaguma novērtējuma skala” (CIWA-Ar)

Pielikums Nr.1 „Alkohola abstinences smaguma novērtējuma skala” (CIWA-Ar)

Pielikums Nr.2 „Alkohola abstinences skala” /Alcohol Withdrawal Scale (AWS)/

Pielikums Nr.2 „Alkohola abstinences skala” /Alcohol Withdrawal Scale (AWS)/

Pielikums Nr.3 „Alkohola atkarības smaguma novērtējuma skala (SADQ-C)”

Pielikums Nr.3 „Alkohola atkarības smaguma novērtējuma skala (SADQ-C)”

Pielikums Nr.4 „Alkohola lietošanas traucējumu identifikācijas tests (AUDIT)”

Pielikums Nr.4 „Alkohola lietošanas traucējumu identifikācijas tests (AUDIT)”