Akūtā rehabilitācija insulta pacientiem

klīniskais algoritms | Pēdējās izmaiņas: 03.04.2025

Algoritma shēma

flowchart TD
1("Akūtā rehabilitācija insulta 
pacientiem: 
 1.Algoritma mērķis
2.Ievads 
3.Mērķa grupas")
1-->2("4.Pacients. 
 Akūtai insulta
rehabilitācijai nepieciešamie 
resursi Insulta vienībā")
2-->3("5.Pacienta novērtēšana,
instrumenti pacienta 
vērtēšanai: 
rīšanas funkcijas 
izvērtēšana
GUSS tests (1.pielikums), 
modificētā Rankina skala 
(mRs) (2.pielikums), 
Nacionālā veselības 
institūta Insulta skala, 
Latvijas versija 
(NHSS LV) (3.pielikums), 
Bertela indekss (4.pielikums), 
Montreal Cognitive, 
Assessment (MOCA) tests, 
Starptautiskā funkcionēšanas, 
nespējas un veselības 
klasifikācija (SFK) 
(5.pielikums), 
objektīvās vispārējās un 
neiroloģiskās apskates 
rezultāti")
1~~~4("4.1.Multidisciplināra
rehabilitācijas komanda:
FRM ārsts, neirologs, 
funkcionālie speciālisti, 
klīniskie/veselības psihologi, 
sociālais darbinieks, 
FRM māsa, 
insulta vienības un nodaļas 
māsas un aprūpes atbalsta 
personāls")
3-->5("6.Rehabilitācijas plāns 
un mērķi")
5-->6("7.Plāna izstrāde. 
Rehabilitācijas apjoms un 
 intensitāte akūta insulta 
pacientiem")
6-->7("8.Akūta rehabilitācija 
stacionārā. 
 Rehabilitācija vismaz 5
dienas nedēļā 
 Katram rehabilitācijas
veidam veltot vismaz 
45 minūtes, ja to atļauj 
pacienta vispārējais 
stāvoklis")
5~~~8("9.Pacienta un piederīgo 
 izglītošana un informēšana")
7-->10("Pacienta atkārtota 
novērtēšana 
 (sk. 1., 2., 3., 4., 5.pielikumu) 
 4.1.Multidisciplināra
rehabilitācijas komanda")
10-->11("10.Pacienta izrakstīšana. 
 Izsniegts rehabilitācijas 
plāns un rekomendācijas")
11-->12(Pacienta aprūpes 
organizēšanu pārņem 
ģimenes ārsts saskaņā ar 
rehabilitācijas plānu)
11-->13("Nosūtīts uz subakūtu
rehabilitāciju 
 sk.algoritmu 
 Subakūtā insulta 
rehabilitācija")
click 1 "#1-ievads"
click 2 "#4-akutai-insulta-rehabilitacijai-nepieciesamie-resursi-insulta-vieniba"
click 3 "#5pacienta-novertesana"
click 5 "#6-rehabilitacijas-plans-un-merkis"
click 6 "#7-plana-izstrade-rehabilitacijas-apjoms-un-intensitate-akuta-insulta-pacientam"
click 7 "#8-akuta-rehabilitacija-stacionara"
click 8 "#9-pacienta-un-piederigo-izglitosana-un-informesana"
click 10 "#5pacienta-novertesana"
click 11 "#10-pacienta-izrakstisana"

1. Ievads

Eiropā insults ir otrais biežākais nāves cēlonis, no tā katru gadu mirst aptuveni 1.1 miljons cilvēku. 10% nāves gadījumu vīriešu un 15% sieviešu vidū ir saistīti ar insultu (http://www.epha.org/a/5427).
Insults ir viens no galvenajiem nespējas jeb invaliditātes cēloņiem pasaulē. Latvijā ik gadu dažādos stacionāros nonāk ap 7000 pacientu ar išēmisku insultu un ap 1500 pacientu ar hemorāģisku insultu. Pieaugušo iedzīvotāju pirmreizēja invaliditāte asinsrites sistēmas slimību dēļ Latvijā 2013. gadā sastādījusi 3834 gadījumus, no tiem lielākā daļa, 2097 gadījumi bijuši saistīti ar cerebrovaskulārām slimībām (http://www.spkc.gov.lv/veselibas-aprupes-statistika/).
Medicīniskā rehabilitācija ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla attīstīšanu vai atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiskajiem vai anatomiskajiem ierobežojumiem, vai — stabilu veselības traucējumu gadījumā — ar pacienta dzīves pielāgošanu videi un sabiedrībai (Ārstniecības likums, 01.01.2019.-31.12.2019. Spēkā esošā redakcija.)
Kompleksa neirorehabilitācija ir neatņemama insulta ārstēšanas sastāvdaļa. Tā ir svarīga, lai uzlabotu insulta pacienta dzīves kvalitāti, novērstu neiroloģiskā defekta padziļināšanos un atkārtotas hospitalizācijas. Insulta pacienta efektīvā rehabilitācijas procesā jāpiedalās multidisciplinārai rehabilitācijas komandai, kuras sastāvā ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, fizioterapeits, ergoterapeits un audiologopēds, kā arī sociālais darbinieks un klīniskais vai veselības psihologs. Kā konsultanti rehabilitācijā piedalās neirologi un citi nepieciešamie speciālisti.
Insulta pacientu rehabilitācija iedalāma vairākos etapos:
Akūtā rehabilitācija - nav precīzi noteikts akūtās rehabilitācijas uzsākšanas laiks, tomēr vairāku pētījumu rezultāti norāda, ka multidisciplinārai rehabilitācijai jābūt uzsāktai insulta vienībā pirmajās dienās pēc insulta vai neiroloģijas nodaļā un jāturpina līdz izrakstīšanai no neatliekamās palīdzības stacionāra.
Subakūtā rehabilitācija – sākas tūlīt pēc akūtās rehabilitācijas vai pēc iespējas drīzākā laikā pēc akūtā rehabilitācijas etapa pabeigšanas (pacienta izrakstīšanas) un jāturpina vismaz 6 mēnešus, bet optimāli līdz 1 gadam pēc izrakstīšanās no stacionāra. To var veikt specializētos rehabilitācijas centros, stacionārā, dienas stacionārā, ambulatori vai mājas aprūpes veidā.
Pacients uz subakūto rehabilitāciju tiek nosūtīts tad, ja pacientam izrakstoties no akūtā stacionāra ir funkcionēšanas traucējumi un ir nepieciešama rehabilitācija. Rehabilitācijas komanda veic pacienta novērtēšanu un dod slēdzienu, kāda turpmākā rehabilitācija pacientam ir nepieciešama. Pēc literatūras datiem 2/3 izdzīvojušo insulta pacientu ir vajadzīga subakūta vai ilgtermiņa rehabilitācija dažādos veidos un intensitātē atkarībā no klīniskā neiroloģiskā sindroma.
FRM ārsts nosaka personai optimālo medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas veidu, ņemot vērā, ka medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus var saņemt ambulatorā ārstniecības iestādē, tai skaitā dienas stacionārā, stacionārā ārstniecības iestādē un mājās. (MK noteikumi Nr. 555) Pacienti subakūtai stacionārai rehabilitācijai tiek nosūtīti tad, ja nepieciešama 24stundu medicīniskā uzraudzība/aprūpe ar vairāku līmeņu funkcionēšanas traucējumiem un /vai nav citādi iespējams nodrošināt atbilstošas intensitātes rehabilitāciju mērķu sasniegšanai.
Pacienti ambulatorai vai mājas rehabilitācijai tiek nosūtīti, ja nav nepieciešama 24stundu medicīniskā uzraudzība un iespējams nodrošināt nepieciešamo rehabilitācijas intensitāti mērķu sasniegšanai ambulatori (t.sk.dienas stacionārā)
Subakūtās rehabilitācijas algoritma shēmā ir precīzi shematiski attēlots kādos gadījumos pēc insulta pacientam tiek nozīmēta multiprofesionāla stacionāra rehabilitācija, multiprofesionāla ambulatora dienas stacionārā vai monoprofesionāla ambulatora vai mājas (Sk.shēmu).
Ilgtermiņa rehabilitācija, t.sk. dinamiskās novērošanas veidā, periodiski nodrošinot mērķtiecīgus rehabilitācijas kursus, nodarbību intensitāti plānojot atbilstoši izvirzītajiem rehabilitācijas mērķiem un pacienta veselības stāvoklim. Tā var tikt veikta stacionārā, dienas stacionārā, ambulatori vai mājas aprūpes veidā; to var veikt kā valsts, tā arī kā pašvaldību apmaksātus pakalpojumus; ārkārtīgi būtiski un nepieciešami to nodrošināt arī sociālās aprūpes centros pacientiem ar smagu nespēju (rīšanas funkciju, kontraktūru, sāpju u.c. traucējumu korekcijai) sadarbībā ar sociālo dienestu.

2.Algoritma mērķis

• Uzlabot insulta pacientu rehabilitāciju akūtajā periodā.
• Identificēt pacientu grupas, kuriem rehabilitācija nepieciešama.
• Definēt rekomendējamo rehabilitācijas apjomu un intensitāti.
• Definēt speciālistus, kuri veido komandu sekmīgas rehabilitācijas veikšanai

Algoritms nosaka uz pierādījumiem balstītu insulta pacientu ārstēšanu, rehabilitāciju neatkarīgi no finansēšanas avota.

3.Mērķa grupas

• Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas (FRM) ārsti.
• Ārsti speciālisti (neirologi, u.c. speciālisti).
• Funkcionālie speciālisti rehabilitācijā.
• Sociālie darbinieki.
• Klīniskie un veselības psihologi.
• Medicīnas māsas un ārstniecības atbalsta personāls.

4. Akūtai insulta rehabilitācijai nepieciešamie resursi Insulta vienībā

Akūta insulta rehabilitācijas komanda
Rehabilitācijas komandā jāietilpst sekojošiem speciālistiem:

1. Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas (FRM) ārsts.
2. Ārsts neirologs.
3. Funkcionālie speciālisti – fizioterapeiti, ergoterapeiti, audiologopēdi.
4. Klīniskais psihologs.
5. Sociālais darbinieks.
6. FRM māsas.
7. Insulta vienības un nodaļas māsas un aprūpes atbalsta personāls.

Nepieciešamības gadījumā kā konsultantus piesaista citus speciālistus – ārstu dietologu, ārstu ortopēdu u.c.
Komandas speciālistu pienākumiem jābūt skaidri dokumentētiem, par tiem jāinformē pacients un nepieciešamības gadījumā, pacienta tuvinieki.
Sociālajam darbiniekam jau akūtajā periodā jāiesaistās pacienta aprūpē, noskaidrojot un precizējot, kādas vajadzības būs pacientam un viņa ģimenei pēc izrakstīšanas no stacionāra (mājas aprūpe, transports u.t.t.), un izskaidrot piedāvātās iespējas.
Būtu jātiecas, lai visi pacienti tiktu ārstēti insulta vienībās. Insulta vienībā ārstēto insulta pacientu mirstības rādītāji ir zemāki salīdzinoši ar vispārēja tipa nodaļām.
Insulta vienībās pašlaik uzņemam tos pacientus, kuri tiek stacionēti hiperakūtajā periodā - ne vēlāk kā 24 h pēc simptomu sākuma.
Pārējie, novēlotie pacienti nonāk tuvākajā slimnīcā atkarībā no dzīvesvietas. Saskaņā ar NVD datiem, 2015.gadā Latvijā Insulta vienībās stacionēti tikai 37.9% insulta pacientu, bet 2016.gadā 35.2%. Jātiecas uz to, lai Insulta vienībās stacionētu >90% pacientu, tomēr ne 100%, jo ir arī gadījumi, kas ir novēloti, vai ar smagu blakussaslimšanu, kad arī insulta vienība nespēj uzlabot iznākumu.

Akūta insulta rehabilitācijas vide un inventārs
Rehabilitācija var notikt insulta vienībā, pacienta gultā, bet mobilākiem pacientiem atsevišķā insulta vienības telpas daļā, kas paredzēta rehabilitācijai, vai aprīkotā rehabilitācijas zālē, kas izvietota netālu no Insulta vienības. Rehabilitācijas zālē jābūt nepieciešamajam inventāram, lai veiktu rehabilitāciju.

5.Pacienta novērtēšana

Pirms uzsākt rehabilitāciju, nepieciešams veikt pacienta novērtējumu. Pacientu novērtē, izmantojot speciālus novērtēšanas instrumentus (skalas), kā arī veic neiroloģisko objektīvo apskati un somatiskā stāvokļa izvērtējumu. Pilnīgi nepieciešams iegūt datus par pacienta funkcionēšanas līmeni pirms insulta (nice.org.uk/guidance/cg162; Winstein et al., 2016).
Novērtējums nepieciešams, lai mērķtiecīgi vadītu un dokumentētu funkcionālo un fizisko ierobežojumu mazināšanos (ieskaitot rīšanas spēju), kognitīvā un psiholoģiskā stāvokļa stabilizāciju un citas funkcijas.
Pacienta novērtēšanai jābūt visaptverošai, jāņem vērā:

• iepriekšējais funkcionālais stāvoklis;
• psiholoģiskās darbības traucējumi (komunikācija, kognitīvie, emocionālie);
• ķermeņa funkciju traucējumi, ieskaitot sāpes;
• darbības un līdzdalības ierobežojumi;
• vides faktori (sociālie, fiziskie un kultūras).

5.1.Instrumenti, kurus izmantot pacienta vērtēšanā
Skat. pielikumus:
1. Rīšanas funkcijas izvērtēšana (GUSS tests)
Izvērtē uzreiz pēc iestāšanās stacionārā, pirms pacients saņēmis jebko perorāli.
Ja konstatē disfāgiju, lemj par veidu kā pacients tiks ēdināts (biezināts uzturs PO, nazogastrālā zonde, parenterāla barošana un testu atkārto vismaz 3 reizes nedēļā.)
2. Modificētā Rankina Skala (mRS)
Vērtē iestājoties stacionārā un izrakstoties no tā.
3. Nacionālā veselības Institūta Insulta skalas validētā LV versija (NIHSS LV) (Jurjans et al.,2016.)
Vērtē iestājoties stacionārā un izrakstoties no tā.
Modificētais Bartela indekss
Vērtē izrakstoties no stacionāra visiem pacientiem.
5. Montreal Cognitive Assessment (MOCA) tests
Vērtē izrakstoties no stacionāra, pacientiem, kuriem ir klīniska nepieciešamība (kognitīvi traucējumi, nav smaga afāzija vai samaņas un/ vai apziņas traucējumi).
6. Starptautiskā funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija (SFK)
Vērtē izrakstoties no stacionāra visiem pacientiem.

Funkcionālās neatkarības mērījumu (FIM) akūtā fāzē neveic, to vērtē subakūtā un ilgtermiņa rehabilitācijas etapos.

Objektīvās vispārējās un neiroloģiskās apskates rezultātā, nepieciešams dot vērtējumu par sekojošām funkcijām (nice.org.uk/guidance/cg162):

1. Samaņa, apziņa un orientācija.
2. Nepieciešamība pozicionēt pacientu.
3. Rīšanas funkcija (GUSS tests).
4. Pacienta mobilitāte (spēja pagriezties gultā, apsēsties, pārsēsties, staigāt).
5. Izgulējumu risks.
6. Mazā iegurņa orgānu kontinence.
7. Komunikācijas spējas (sapratne, kā arī spēja izteikt savas vēlmes).
8. Nutrīcija un hidratācija.
9. Kustību un jušanas traucējumi (parēzes, ataksija).
10. Stabilitāte, līdzsvars.
11. Sāpes.
12. Kognitīvā sfēra (uzmanība, atmiņa, telpiskā uztvere, apraksijas testi).
13. Redzes un dzirdes traucējumi.
14. Emociju kontroles traucējumi, trauksme un depresija.
15. No pacienta paša vai viņa piederīgajiem iegūst datus par funkcionēšanas līmeni pirms insulta un definē pirmsinsulta mRS.

Pēc pacienta novērtēšanas sastāda rehabilitācijas plānu.
Rehabilitācijas komanda, novērtējot pacientu, dokumentē kontrindikācijas aktīvai rehabilitācijai, ja tādas pastāv, un vienojas par laika periodu pēc kura vērtējums jāatkārto.
Pacientu atkārtoti novērtē īsi pirms izrakstīšanas no stacionāra.

6. Rehabilitācijas plāns un mērķis

Rehabilitācijas mērķi nosaka katram pacientam individuāli, ņemot vērā medicīnisko prognozi, blakus slimības un potenciālās komplikācijas, sekundāro profilaksi, pacienta turpmāko aprūpi un izrakstīšanas plānošanu (Gabor Toth, Stroke rehabilitation in adults).
Veidojot rehabilitācijas plānu, mērķis jāizvirza tāds, lai pacientam tas būtu svarīgs un saprotams, tomēr ne pārāk viegls, lai pacientu varētu motivēt to realizēt. Jānorāda īstermiņa un ilgtermiņa mērķi. Jākoncentrējas uz darbību un līdzdalību.
Par izvirzītajiem mērķiem, ja pacients tam piekrīt, informē pacienta piederīgos. Lai sasniegtu labākus rezultātus, optimāli visai iesaistītajai komandai jātiekas regulārās iknedēļas sapulcēs (nice.org.uk/guidance/cg162).

7. Plāna izstrāde. Rehabilitācijas apjoms un intensitāte akūta insulta pacientam

Ir skaidri pierādījumi, ka fizikālā rehabilitācija pacientiem pēc insulta būtiski uzlabo viņu motorās funkcijas, līdzsvaru un gaitu, pie kam efektivitāte ir pārliecinoša, ja tā tiek veikta 30 līdz 60 minūtes, 5-7 dienas nedēļā, un šī efektivitāte korelē ar ātrāku uzsākšanas laiku pēc insulta (Pollock et al., 2014). Tomēr aktīva rehabilitācija pirmo 24 h laikā pēc insulta var būt kaitīga (Coleman et al., 2017).
Akūtā rehabilitācija sākas iespējami agri pēc stacionēšanas. Par tās uzsākšanas laiku lemj akūtās rehabilitācijas komanda.
Mobilizācija būtu jāuzsāk 24 stundas pēc insulta sākuma, ja nav kontrindikāciju: (Casaubon et al., 2016):

• arteriāla punkcija;
• nestabils medicīniskais stāvoklis;
• zems skābekļa piesātinājums;
• apakšējās ekstremitātes bojājums.

Akūtā rehabilitācija turpinās visu pirmreizējās stacionēšanas periodu, tā sākas Insulta vienībā un turpinās neiroloģijas nodaļā, kur pacients turpina ārstēšanos.
Sākotnēji rehabilitācija būtu jāveic, kā minimums 5 dienas nedēļā, katram rehabilitācijas veidam (fizioterapija, ergoterapija un runas terapija) veltot vismaz 45 minūtes. Ja pacients nespēj aktīvi komunicēt 45 minūtes, jāapsver iespēja laiku saīsināt, bet joprojām rehabilitācija jāveic 5 dienas nedēļā (nice.org.uk/guidance/cg162). Ar laiku, ja pacienta stāvoklis labojas, rehabilitācijas laiku var pagarināt.
Funkcionālo speciālistu daudzumam jābūt pietiekamam, lai katram akūta insulta pacientam, kuram indicēta rehabilitācija, būtu iespēja to saņemt šādā apjomā.
Akūtajā rehabilitācijā svarīgi nodrošināt pacienta vertikalizācijas iespējas un agrīnu mobilizāciju, ko atvieglo dažādas tehnoloģijas, tai skaitā robotizētas. Mobilizācija attiecas uz pacienta pārvietošanos gultā, sēdēšanu, stāvēšanu un beidzot staigāšanu (Casaubon et al., 2016). Agrīna mobilizācija varētu mazināt komplikāciju risku un palielināt pacientu neatkarību pēc 3 mēnešiem (Craig, 2010).

8. Akūtā rehabilitācija stacionārā

Akūtie rehabilitācijas pakalpojumi var atšķirties pēc intensitātes un iesaistīto speciālistu uzdevumiem sākot ar vienkāršu funkcionālā speciālista konsultāciju un beidzot ar multiprofesionālas rehabilitācijas komandas iesaistīšanos, jo rehabilitācijas pakalpojumiem šai posmā ir jānodrošina kā fizisko, tā kognitīvo funkciju kapacitātes palielināšana, aktivitātes, līdzdalību un dzīves kvalitāti, iesakot vai modificējot iespējamos apkārtējās vides faktorus. Šie pasākumi prasa arī turpināt sekot pacienta veselības stāvoklim un turpināt medicīnisko ārstēšanu.

Audiologopēda terapija
Strādā ar pacientiem, kuriem ir afāzija, dizartrija, disfāgija, komunikācijas problēmas.
Palīdz pacientam izmantot saglabāto vārdu krājumu, lai komunicētu.
Palīdz izmantot žestus u.c. komunikācijas paņēmienus.

Fizioterapija un ergoterapija
Pielieto pacientiem, kuriem ir parēzes, līdzsvara un koordinācijas traucējumi, vertikalizācijas traucējumi, jušanas traucējumi.
Fizioterapijai un ergoterapijai ir jābūt specifiskai veicamajam uzdevumam un individuālai, tai jābalstās uz katra pacienta vajadzībām.

Fizioterapijas un ergoterapijas tehnikas:

• Pasīvā un aktīvā mobilizēšana gultā.
• Korekta pozicionēšana gultā.
• Elpošanas vingrojumi.
• Līdzsvara aktivitātes sēdus un stāvus.
• Ķermeņa un ekstremitāšu kontroles veicināšana.
• Koordinācijas vingrojumi.
• Staigāšana ar vai bez asistēšanas, izmantojot trenažieri vai ārējā vidē.
• Fizioterapija augšējās un apakšējās ekstremitātes sāpju sindromu mazināšanai (pleca sāpju sindroms, gūžas spasticitāte un kontraktūra).
• Fizioterapija neiropātisko sāpju sindromu mazināšanā (centrālas neiropātiskas sāpes, komplekss reģionāls sāpju sindroms u.c.).
• Ortozes augšējai un apakšējai ekstremitātei ar mērķi aizkavēt kontraktūru un muskuļu saīsinājuma veidošanos, veicināt stabilitāti staigājot un stāvot.
• Uztveres un izziņas veicināšana.
• Izpratnes veicināšana par iegūto nespēju.
• Aprūpētāju izglītošana.

9. Pacienta un piederīgo izglītošana un informēšana

Pacientam izskaidro akūtās saslimšanas būtību un tās rezultātā attīstījušos neiroloģisko defektu. Paskaidro iespējamo ietekmi uz ikdienas un profesionālām aktivitātēm.
Pacientam paskaidro īstermiņa un ilgtermiņa rehabilitācijas mērķus. Motivē pacientu rehabilitācijai.
Ja pacients tam piekrīt, nepieciešams rehabilitācijas procesā iesaistīt arī pacienta piederīgos: informēt par pacienta pašreizējo stāvokli, veikto novērtējumu, rehabilitācijas mērķiem, un svarīgāko, lai tos sasniegtu. Būtiski ir paskaidrot piederīgajiem viņu lomu mērķu sasniegšanā.
Lai uzlabotu pacienta funkcionēšanas iespējas pēc izrakstīšanas no stacionāra, kamēr pacients ir stacionārā, ir jānodrošina apmācības iespēja pacienta tuviniekiem vai aprūpētājiem. Viņiem jāiemāca, kā veikt aprūpi – pārvietošanu, asistēšanu staigāšanā, asistēšanu ikdienas aktivitātēs u.tml. Apmācības un tajās paveiktais, ir jādokumentē (nice.org.uk/guidance/cg162).

10. Pacienta izrakstīšana

Kad pacientu izraksta no stacionāra, pacientam un/vai piederīgajiem jāizsniedz rehabilitācijas plāns, jāinformē pie kā jāgriežas, lai šo rehabilitāciju saņemtu. Jau stacionārā FRM ārsts dod atzinumu par to, vai būs nepieciešami staigāšanas palīglīdzekļi, vai ratiņkrēsls pēc izrakstīšanas no stacionāra. Rehabilitācijas komanda veic pacienta novērtēšanu un slēdzienu, kāda turpmākā rehabilitācija pacientam ir nepieciešama, kā arī norāda kontrindikācijas rehabilitācijai, ja tādas ir. Jāsniedz arī informācija par citām aprūpes un palīdzības iespējām atrodoties mājās – piemēram, kur griezties, lai saņemtu aprūpi mājās un sociālo palīdzību.
Pacients vai viņa ģimene informē ģimenes ārstu un nogādā viņam izrakstu no stacionāra, lai turpinātu stacionārā uzsākto ārstēšanu un sekundāro profilaksi.

1. pielikums. Rīšanas tests (Gugging Swallowing Screen (GUSS))

(adaptēts pēc : Trapl et al., 2007).

2. pielikums. Modificētā Rankina skala

3. pielikums. Nacionālā veselības institūta insulta skalas validētā LV versija (NIHSS LV)

4. pielikums. Modificētais Bartela indekss

5. pielikums. MOCA tests kognitīvo funkciju pārbaudei

Atsauces

1. http://www.epha.org/a/5427
2. Casaubon LK, Boulanger JM, Glasser E, et al; Heart and Stroke Foundation of Canada Canadian Stroke Best Practices Advisory Committee. Canadian Stroke. Best Practice Recommendations: Acute inpatient stroke care guidelines update 2015. Int J Stroke 2016 Feb;11(2):239-52.
3. Craig LE. Early mobilization after stroke: an example of an individual patient data meta-analysis of a complex intervention.Stroke. 2010 Nov;41(11):2632-6. doi: 10.1161/STROKEAHA.110.588244. Epub 2010 Oct 14.
4. Gabor Toth, Stroke rehabilitation in adults, DynaMedPlus
5. Jurjans K., Noviks I., Volceka D., Zandersone L., Meilerte K., Miglane E., Stepens A., Millers A. (2016). The adaption and evaluation of a Latvian version of the National Institutes of Health Stroke Scale. Journal of International Medical Research, 0(0) 1–9, 2016, DOI: 10.1177/0300060516664636. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/28703630
6. Pollock A, Baer G, Campbell P, Choo PL, Forster A,Morris J, Pomeroy VM, Langhorne P. Physical rehabilitation approaches for the recovery of function and mobility following stroke. Cochrane Database of Systematic Reviews 2014, Issue 4. Art.No.: CD001920. DOI: 10.1002/14651858.CD001920.pub3
7. https://www.nice.org.uk/guidance/CG162/chapter/1-Recommendations#organising-health-and-social-care-for-people-needing-rehabilitation-after-stroke
8. Winstein et al. Guidelines for adult stroke rehabilitation and recovery. Stroke 2016; 47:e98-e169. DOI:101161/STR. 0000000000000098.
9. Coleman, E. R., Moudgal, R., Lang, K., Hyacinth, H. I., Awosika, O. O., Kissela, B. M., & Feng, W. (2017). Early Rehabilitation After Stroke: a Narrative Review. Current atherosclerosis reports, 19(12), 59. doi:10.1007/s11883-017-0686-6